Es, SBDMV pianiste Evelīna Ašķeļaņeca kopā ar savu klavierspēles skolotāju Ilonu Broku no 27. – 30. aprīlim piedalījos 6. Starptautiskajā Sremskas Mūzikas festivālā Serbijas pilsētā Sremskā-Mitrovicā. Tas sapulcināja gan pianistus, gan pūtējus, gan vokālistus. Dalībnieki varēja piedalīties festivālā gan klātienē, gan neklātienē, sūtot savas spēles videoierakstus. Attālināti festivālā piedalījās aptuveni 70 dalībnieki, bet klātienē satikās ļoti daudz - 210 dalībnieki. Festivāla dalībnieki tika iedalīti vairākās vecuma kategorijās - piedalījās gan Mūzikas skolu 1. klašu audzēkņi, gan arī augstskolu studenti.
Klasiskā mūzika pieskandināja gan Sremskas-Mitrovicas Lazara Vozareviča Galeriju, gan pilsētas muzeja telpas – šeit notika festivāls. Žūrijas locekļi bija gan no Itālijas, gan no Serbijas, gan no Latvijas, gan no Maķedonijas. Klavierspēli vērtēja žūrija no 3 valstīm: no Serbijas – profesors Vladimirs Mliraničs, kurš ir koncertējošs pianists un Ļubļinas akadēmijas profesors, no Itālijas – vairākkārtēja citu konkursu žūrijas locekle un koncertējoša pianiste Teresa Trevisan, no Latvijas – SBDMV Klavierspēles nodaļas vadītāja, pianiste Ilona Broka.
Festivālā ieguvu 1. vietu, no visiem žūrijas locekļiem saņemot 96 punktus. Festivāla-konkursa norises vieta bija ļoti skanīga zāle, kurā katru dalībnieku klausījās gan žūrija, gan citi klātesošie. Atmosfēra bija mierīga un svētku pilna, jo beidzot topošie mūziķi varēja satikties un spēlēt šeit un tagad, nevis tikai gatavot savas spēles ierakstus nosūtīšanai. Protams, valdīja patīkams uztraukums, jo bija dota tikai viena uzstāšanās iespēja – cik labi un profesionāli nospēlēsi, tādu vērtējumu arī saņemsi.
Sremskā-Mitrovicā valdīja īsts pavasaris – visi parki bija koši, koši zaļi, jo visi koki bija pilnībā sazaļojuši, parkos pārsvarā bija gluži kā pieliets ar neaizmirstulīšu sējumiem – gan zilas, gan rozā, gan baltas sastapām gandrīz katras ielas zaļajā stūrītī. Vienlaicīgi bija izplaukuši gan ceriņi, gan tulpes, gan īrisi, arī ābeļziedi parkos bija pilnā plaukumā.
Konkurenti, klausītāji un citi sastaptie cilvēki bija ļoti komunikabli, sirsnīgi, patiesi un vienkārši. Protams, bez serbu aktīvā temperamenta neiztikt, bet, kad tuvāk iepazinām šo tautu, tad sapratām, ka dziļi sirdī viņos plūst ļoti liela labsirdība un iejūtīgums. Brīvajā laikā paspējām nedaudz iepazīt pilsētas vēsturi, apmeklējot pilsētas muzeju, kurā aplūkojām vecpilsētas drupas, piedalīties katoļu Sv. Misē, iepazīt kādas katoļu baznīcas ērģeles, un krustu-šķērsu izstaigāt Sremskas-Mitrovicas ieliņas. Izrādās, pilsēta ir sadalīta 2 daļās – to nošķir upe Sava. Ar automašīnu tai var tikt pāri, braucot aptuveni 1 stundu līdz tuvākajam tiltam, tāpēc pilsētas iedzīvotāji visbiežāk tamdēļ izmanto motorollerus, velosipēdus un citus tamlīdzīgus braucamos, jo tad drīkst braukt pa tiltu, kurš ir domāts gājējiem, riteņbraucējiem, motociklistiem utml.
Manuprāt, tā bija lieliska iespēja izrauties no ierastā ritma un pārbaudīt sevi, savas spējas spēlēt publikas priekšā, papildināt savas angļu valodas zināšanas, kā arī pēc konkursa iegūt patiesi vērtīgus ieteikumus no žūrijas locekļiem. HVALA, SRBIJO! PALDIES, SERBIJA!
Rakstu sagatavoja IV kursa klvierspēles nodaļas audzēkne
Evelīna Ašķeļaņeca