Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Andris Vecumnieks ir mūsdienu komponists, orķestra diriģents un aktīvs publicists mūzikas jomā. Pabeidzis Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju Ģederta Ramaņa kompozīcijas klasē, vēlāk asistentūru pie Pētera Plakida. Ieguvis mākslas zinātņu doktora grādu Latvijas Kultūras akadēmijā, apakšnozarē Kultūras teorija.
Kordiriģēšanas meistarklašu priekšvakarā, pēc vērtīgas kompozīcijas stundas pie pedagoga Andra Vecumnieka, izmantoju iespēju paplašināt savas zināšanas par Pēteri Plakidi arī no cita skatu punkta - Pēteris Plakidis kā pedagogs, līdzgaitnieks.
Rakstot diplomdarbu par Pētera Plakida skaņdarbu “Ēnu dejas” altam un klavierēm man radās vairāki jautājumi par pašu komponistu. Diemžēl, Pēteris Plakidis jau kā piecus gadus ir aizgājis mūžībā, taču atmiņas par viņu ir saglabājušās daudziem viņa domubiedriem, audzēkņiem. Tāpēc piedāvāju Jums nelielus profesora Andra Vecumnieka atmiņu skicējumus par Pēteri Plakidi. Nedaudz paplašinot mūsu redzējumu par Pētera Plakida dzīvi un pieredzi.
MM: Jūs mācījāties asistentūrā pie Pētera Plakida, kā Jūs raksturotu stundas pie viņa? Kāds bija komponista pasniegšanas stils, kā viņš darbojās ar skaņdarbiem?
AV: Stundas bija pavisam savādākas nekā tas bija bakalauros, jo mēs ar Pēteri Plakidi jau bijām faktiski kolēģi - es jau biju iestājies Latvijas Komponistu savienībā, un arī Pēteris Plakidis tajā darbojās. Tās nebija skolotāja un skolnieka attiecības. Bet, jebkurā gadījumā, Pēteris Plakidis ar mani dalījās ar ļoti daudzām interesantām idejām un, pirmām kārtām, ar idejām orķestra instrumentācijas lietās. Viņam mājās bija fantastiska bibliotēka ar nošu materiāliem un es vienkārši varēju tik apbrīnot kā viņš milzīgā grāmatu plauktā, bez minstināšanās var pateikt, kurā skaņdarbā ir kāds instrumentācijas triks, un uzreiz paņemt šo grāmatu, atrast. Tāpat mums bija diezgan tuvas stilistiskās iezīmes, proti, tā ir diatonika, tonālā mūzika un idejas, ko darīt ar tematismu. Bija gadījumi, kad man bija jāraksta neobligātie darbi, pasūtījuma darbi un es vienkārši viņam atnesu un viņš teica: “Apsveicu ar jaunu, labu skaņdarbu”, bet bija arī tādas reizes, kad viņa padoms bija ļoti vērtīgs, lai jau gatavu darbu padarītu spilgtāku, tieši muzikālās domas attīstības ziņā.
MM: Lasot intervijas ar Pēteri Plakidi, var pamanīt, ka humors un ironija viņam nav sveša. Vai arī lekcijas pie viņa bija ar humora “piesitienu”? Mēs zinām, ka, kad Jūs lasāt lekciju, Jums humora devas arī netrūkst. Humors ir Jūsu līdzīgā rakstura iezīme.
AV: Lekcijas bija ar humora piesitienu, turklāt humors galīgi Pēterim Plakidim nav svešs, un viņam ir ļoti daudz stilizācijas, ļoti daudz muzikālās parodijas, ne tikai tematisma ziņā, bet arī instrumentācijā - viņš perfekti pārzināja katra instrumenta spējas. Viņš pats intervijās, sarunās ir teicis, ka tā ir tikai viena no viņa šķautnēm, jo Pēterim Plakidim ir ārkārtīgi daudz nopietnas mūzikas, ko viņš sauca par “mūzika no manas pirmās pozīcijas”. Tie ir divi absolūti atšķirīgi Pēteri Plakidi. Un vēl ļoti nozīmīga Pēterim Plakidim ir teātra mūzikas šķautne.
MM: Vai ir kādas specifiskas intonācijas, intonatīvie kodoli, harmonija vai ritma formulas, “komponista zīme”, kuras izmantoja Pēteris Plakidis? Kā jūs varētu noraksturot Plakidisko stilu?
AV: Ir. To varbūt uzreiz tā grūti noformulēt, bet viena no šādām zīmēm ir politonalitāte ar kolorīta pieskaņu, proti, ir kaut kādas krāsainas iespēles citā tonalitātē, kas uzreiz paplašina skanējuma telpu, tas ir gan romantiskajā mūzikā, gan kora mūzikā, pat viņa Trīs Ojāra Vācieša dzejoļi. Lūk, šīs te klavieru iespēles, it kā ārpus tonalitātes, arī raksturo Pētera Plakida būtību, jo viņa ikdienas eksistence arī bija it kā divās dimensijās, vienmēr varēja just un redzēt, ka, lai gan viņš ar tevi sarunājas, viņš domās ir pavisam kur citur, citā pasaulē.
MM: Laikmetīgie komponisti bieži raksta kamermūzikas žanros. Gan Pētera Plakida, gan Jūsu daiļradē tas ir manāms. Kāpēc mūsdienās daudzi komponisti pievēršas tieši šim žanram?
AV: Pirmām kārtām, šobrīd ir tā, ka reti kurš komponists raksta tāpat vien, kad viņam uznākusi iedvesma vai nav ko darīt. Tie ir konkrēti izpildītāji, mūziķi, kas pasūta darbus. Un arī Pēteris Plakidis vairākkārt ir akcentējis, ka viņam ir svarīgi rakstīt skaņdarbu nevis, piemēram, vijolei vai flautai, bet viņam ir svarīgi rakstīt kādam konkrētam izpildītājam, māksliniekam. Viņam bija doma par to, ka būtībā mūzikas instruments personificē cilvēku un tad uzreiz viņš izmanto instrumentu nevis kā tehnoloģisku rīku, bet viņš uzreiz redz viņu kā konkrētu personību. Kamermūzikas ir daudz arī tāpēc, ka to ir relatīvi vieglāk un ātrāk atskaņot, rakstīt lielus orķestra darbus, par simfonijām un operām vispār nerunājot, jābūt noteiktai motivācijai, noteiktam pasūtījumam. Bet ir pietiekami daudz dažādu kameransambļu, turklāt, dažādu sastāvu, brīžiem ļoti pat neparastu sastāvu, komponistiem tā ir papildus iespēja komunicēt ar konkrētiem cilvēkiem - izpildītājiem un vienlaikus arī izzināt ansambļa sastāva specifiskās īpatnības.
MM: Tā pat kā Pēterim Plakidim, arī Jums skaņdarbu programmatiskie nosaukumi norāda uz stilizācijas paņēmienu izmantojumu (Quazi Mozart (divām obojām, angļu ragam), Funebre parafrāze par Fredirika Šopēna tēmu (divām klavierēm); Quazi Campanella parafrāze par Nikolo Paganīni - Ferenca Lista tēmu (klavierēm četrrocīgi)). Kāda, pēc Jūsu domām, ir atšķirība starp Jūsu stilizācijas paņēmienu pielietojumu un Pētera Plakida?
AV: Kopīgais mums ir humors, atšķirīgais ir tas, ka es citēju arī pats sevi, piemēram, manā C simfonijā temtiskais materiāls ir vienīgi manas, iepriekšējos gados rakstītās, muzikālās tēmas, kas man bija svarīgas, nozīmīgas un kuras es vienkārši gribēju piedāvāt klausītājiem ar tādu retrospektīvu atskatu. Pēterim Plakidim man grūti atrast tādu piemēru, kur viņš varētu citēt pats sevi. Atšķirīgais varbūt arī ir tas, ka man stilizācijas nav nopietnas un, atļaušos pateikt, kvalitatīvi izstrādātas, kā tas ir Pētera Plakida gadījumā, kad šī stilizācija būtībā ir komponista portrets, ko ir uzzīmējis Pēteris Plakidis. Manā gadījumā tas visdrīzāk ir, teiksim tāds, komponista elementu izmantojums jaunas domas atklāsmei.
MM: Kuri skaņdarbi tapa laikā, kad mācījāties pie Pētera Plakida? Pie skaņdarbiem strādājāt pastāvīgi, vai manāms arī pedagoga pirksts?
Pie Pētera Plakida tapa mana A simfonija, daudz dziesmas korim, Diatoniskā sonāte klavierēm trīsrocīgi, Bērnu skaņdarbi – I klavierēm, Diptihs sieviešu korim un pūšaminstrumentu orķestrim, Trīs skaņdarbi klarnetei un klavierēm.
MM: Es zinu, ka Jūs, tāpat kā Pēteris Plakidis mūziku lielākoties rakstāt pēc pasūtījuma. Kāpēc mūsdienu komponisti raksta mūziku pēc pasūtījuma? Tie ir rāmji, kas rosina skaņdarbu uzrakstīt laikā vai tā ir doma par konkrēta interpretu?
AV: Tas, protams, disciplinē, taču tie nav gluži rāmji. Komponista profesija ir darbs, tas nav tikai un vienīgi iedvesmas avots un arī studentiem nevajag iedomāties - man nav iedvesmas, tāpēc es nerakstīšu. Ja tu nedēļu nespēlē, piemēram, klavieres, tad tev pēc tam būs grūti spēlēt, tieši tāpat ir ar kompozīciju. Nav jau uzreiz jāraksta šedevri, bet kompozīcija tā ir pietiekama tehnika, kas prasa savas iemaņas. Tas, ka raksta uz pasūtījumiem, tā ir vienkārši praktiska lieta, jo tas ir darbs, par ko maksā un šajā gadījumā, ja ir pasūtījums, tad tā ir garantija, ka darbs tiks finansiāli atalgots.
MM: Kurš žanrs Jūs visvairāk uzrunā no Pētera Plakida daiļrades? Kāpēc?
AV: Noteikti vokālā mūzika. Es domāju, ka viņam ir izdevies parādīt apbrīnojamu klavieru un vārda sintēzi un Maija Krīgena šajā ziņā bija gan lielisks dzīves draugs, gan arī radošais partneris un viņa vokālā mūzika, tāpat kā viens otrs kamermūzikas darbs, ir pērles latviešu mūzikā.
MM: Varbūt varat padalīties ar kādu interesantu atmiņu stāstu par sadarbības laiku ar Jūsu pedagogu?
AV: Man ir darbs Elēģiskā mūzika Pētera Plakida piemiņai un tajā darbā es mēģināju parādīt savu skatu par Pēteri Plakidi, kur es saliku arī viņa mūzikas fragmentiņus, kas man pašam likās vistuvākie. Prātā tiešām ir palikusi viņa erudīcija, ka viņš jebkurā brīdī var tev pateikt, ka Brāmsam Trešās simfonijas pirmās daļas 15. taktī ir ļoti rets gadījums, kad fagots krustojas ar klarneti. Tajā brīdī es to tā nesapratu, bet tagad man ļoti daudzi prasa - kā to var atcerēties? Tas nav jāatceras, ja tu ikdienā to dari un šo informāciju apstrādā, tas vienkārši paliek prātā.
Informāciju sagatavoja Mūzikas vēstures un teorijas nodaļas IV kursa audzēkne
Madara Māsāne
