Koncerta programma
F. Šūberts (1797–1828) - 4. sonāte vijolei un klavierēm “Grand Duo” La maž., op. posth. 162, D 574 (1817)
I. Allegro moderato
II. Scherzo. Presto
III. Andantino
IV. Allegro Vivace
Olivjē Mesiāns (1908-1992) - Fantāzija vijolei un klavierēm (1933)
Nikolajs Kapustins (1937-2020) - Sonāte vijolei un klavierēm op.70 (1992)
I. Allegro
II. Andantino
III. Con moto
Par mūziķiem:
Vijolniece Terēze Zīberte-Ijaba muzikālo izglītību guvusi J. Mediņa Rīgas mūzikas koledžā un Ķelnes Mūzikas augstskolā profesora Georga Petersa vijoles klasē. 2003. gadā absolvējusi JVLMA profesora Jura Švolkovska vijoles klasi ar mākslas maģistra grādu. Profesionālo meistarību papildinājusi meistarkursos Vācijā, Norvēģijā un Anglijā pie tādiem pasniedzējiem kā S. Azizjans, T. Grindenko, M. Egelhofa, S. Baratt-due, L. Berlins u.c. Guvusi godalgas vairākos solo un kamermūzikas konkursos, aktīvi koncertē dažādos kameransambļu sastāvos Latvijā un pasaulē, ieguvusi arī JVLMA konkursa Labākais kameransamblis titulu. Bijusi Liepājas simfoniskajā orķestra (LSO), kā arī Skandināvijas un Baltijas valstu kamerorķestra koncertmeistare, strādājusi kamerorķestrī Rīgas kamermūziķi, kopš 2004. gada ir LNSO I vijoļu grupas mūziķe. Uzstājusies kā soliste kopā ar LNSO, Liepājas Simfonisko orķestri, kamerorķestri Sinfonia Concertante, u.c. 2015. gadā ieguvusi mākslas zinātņu doktora grāds vēsturiskās muzikoloģijas nozarē. No 2012. gada ir JVLMA Stīgu instrumentu katedras vadītāja. No 2007. gada ir "Inovatīvās konservatorijas" (ICON) biedre. Vadījusi daudzu žūriju darbu konkursos un pasniegtas meistarklases Latvijā un citviet.
Pianists Toms Ostrovskis apguvis klavierspēli pie pasniedzējas A. Pāžes un profesoriem T. Biķa, J. Kalnciema un R. O`Horas, studējot gan JVLMA, gan arī Londonas Gildholas Mūzikas un drāmas skolā. Toms Ostrovskis ir JVLMA Klavieru katedras asociētais profesors, un regulāri sniedz klavierspēles meistarklases Igaunijā, Lietuvā, Lielbritānijā, Somijā, Polijā, Zviedrijā, Islandē, Itālijā, un citviet, kā arī piedalās dažādu starptautisku klavierspēles konkursu žūriju darbā.
Koncertprogrammas “Uzdrīkstēšanās” repertuāra opusi formē interesantu un izglītojošu progresiju – visi trīs komponisti sekmīgi ievieš un nostiprina inovatīvas pieejas dažādiem mūzikas izteiksmes līdzekļiem: F. Šūberts uzdrīkstas jaunā virzienā attīstīt klasiskās sonātes formu, O. Mesiāns attīsta jaunu, izteiksmīgu harmonisko valodu, bet N. Kapustins, kombinējot sonātes formveidi ar vairāku stilu harmonisko valodu, uzdrīkstas sarežģītajā 21. gadsimta piesātinātajā skaņu pasaulē meklēt un atrast jaunu, svaigu muzikālo izteiksmību.
Francis Šūberts agrīno muzikālo izglītību guvis vienlaikus kā vijolnieks, ērģelnieks, pianists un vokālists, sava tēva organizētajos ģimenes stīgu kvartetu priekšnesumos visbiežāk spēlējot vijoles vai alta partiju. Pievēršoties vijoļsonātes žanram salīdzinoši vēlu, 18 gadu vecumā un noslīpējot savas iemaņas trijās salīdzinoši nelielās sonātēs (kuras sākotnēji izdotas ar nosaukumu "Sonatīnes", izpatīkot nošu pircējiem - amatiermūziķiem), Šūberta Ceturtā sonāte vijolei un klavierēm jau vērtējama kā neapšaubāms meistardarbs – iepriekš mūzikas vēsturē šajā žanrā teju nepieredzēti garš, elegants, graciozs un liriskām melodijām bagāts; skaņdarbā saklausāmas gan L. van Bēthovena (īpaši Skerco daļā), gan Dž. Rosīni (īpaši Andantino daļā) stilu ietekmes. Opusa nosaukumā vārds "Duo" pievienots tikai 23 gadus pēc komponista nāves, taču tas lieliski raksturo nepārtraukto dialogu starp abiem instrumentiem, īpaši sonātes trešajā un ceturtajā daļās. Darbs ticis publiski pirmatskaņots tikai 1864. gadā – 36 gadus pēc komponista aiziešanas viņsaulē.
Izcilā franču komponista Olivjē Mesiāna Fantāzija vijolei un klavierēm tapusi kā veltījums viņa sievai, vijolniecei un komponistei Klērai Delbo (1906-1959) - atšķirībā no viņa populārā skaņdarba vijolei "Tēmas ar variācijām", šī Fantāzija tikusi pirmo reizi izdota tikai 2007. gadā, turklāt nav zināms, vai tā vispār tikusi atskaņota komponista dzīves laikā. Skaņdarbs rakstīts O. Mesiānam salīdzinoši netipiskā stilā - gan formveidē, gan harmoniskajā valodā vērojamas galvenokārt vēlīnā romantisma iezīmes, taču komponists sev raksturīgā veidā izmanto laika elementu, ar to īpaši iekrāsojot sapņaino Fantāzijas vidusposmu, kura emocionāli piesātinātā mūzika šoreiz šķiet veltīta nevis Dievam vai filozofijai, bet gan pašai Klērai Delbo. Runājot muzikologa Ērika Kristensena vārdiem: "Skaņdarbs ir apburošs - tas priecē maņas, izaicina intelektu un dāvā plašu emociju spektru."
Ukraiņu skaņradis Nikolajs Kapustins ir autors vairāk nekā 160 skaņdarbiem, no kuriem lielākajā daļā figurē klavieres, jo viņš bijis lielisks pianists – Fēliksa Blūmenfelda (Vladimira Horovica skolotāja) un Aleksandra Goldenveizera (Lazara Bermana un Dmitrija Baškirova skolotāja) students. Taču pirms pianista gaitām, mūziku bērnības gados viņš apguvis kā vijolnieks (pie pedagoga Ivanoviča Vinničenko), saglabājot radošo interesi par šo instrumentu visa mūža garumā. 1992. gadā komponēto Sonāti vijolei un klavierēm op.70 komponists pirmatskaņojis un ierakstījis kopā ar vijolnieku Aleksandru Černovu. Skaņdarbs ir Kapustina mūzikai raksturīgo džeza harmoniju un ritmu pārpilns, taču formveides un kopējā stila ziņā sonāte vērtējama kā neoklasiska, iespējams, iedvesma rasta komponista tautieša, S. Prokofjeva žanra traktējumā.