2023. gada 28. septembrī izskanēja simfoniskā orķestra Daugavpils Sinfonietta (diriģents Aivars Broks) koncerts Mūzika B stilā. Interesanti, ka šis koncerts notika orķestra dibināšanas 16. gadadienā un arī diriģenta Aivara Broka dzimšanas dienā. Vēl interesantāk ir tas, ka koncertā izskanējušo darbu komponistu vārdi sākās ar burtu B – Bahs, Bēthovens, Brāmss, Britens, Bārbers. Skanēja ari Bītlu skaņdarbi, kā arī paša Broka oriģinālkompozīcija Vasara.
AV: Jūs esat pazīstams, pirmkārt, kā talantīgs pianists, koncertmeistars un improvizētājs. Kāpēc Jūs kļuvāt tieši par diriģentu?
AB: Pirmkārt, gēnos kaut kas ir palicis, kas laika gaitā deva par sevi zināt. Otrkārt, kad sāku strādāt par direktoru, skolā nebija pastāvīga diriģenta. Man likās dīvaini, ka mūsu vidusskolu atbalstīja ievērojami diriģenti, bet tie brauca no Rīgas nevis bija uz vietas. Un es tā padomāju, kāpēc viņiem jābrauc un jāmaksā algu, jo tā nauda tiešām bija liela? Nonācu pie lēmuma, ka, ja es pamēģināšu, tad skolai nevajadzēs tērēt tādu lielu naudu. Es izmaksāšu valstij daudz mazāk, jo man tarificējas pedagoģiskās darba stundas tā, kā tās tarificējas pārējiem. Man bija privātās stundas pie Terēzijas Brokas [smejas], trīs laikam sanāca. Kad pie mums brauca diriģenti, mani kolēģi no Rīgas, kas vadīja meistarklases, ar tiem es arī nedaudz pastrādāju. Tad akadēmijā man bija tā saucamie izglītības kursi. Tātad simfoniskā diriģenta diploma man nav.
AV: Pastāstiet kā radās ideja par orķestra izveidi?
AB: Šis orķestris, īstenībā, sāka pastāvēt 1925. gadā. 1923. gadā tika dibināta Latgales Tautas konservatorija, kurā Pauls Krūmiņš izveidoja stīgu kamerorķestri, kas pamazām sāka spēlēt arī pilsētā. Tas pastāvēja arī pēc kara, bet tikai kā skolas orķestris. Tad man radās doma: ja mēs diezgan bieži spēlējam ārpus skolas, būtu labi, ja mums pilsētā eksistētu orķestris. Man bija skaudība pret Liepāju, kur bija profesionālais simfoniskais orķestris. Likās diezgan bēdīgi, ka Daugavpils esot otra liela pilsēta Latvijā, ir bez simfoniskā orķestra. Es sāku virzīt šo domu, vērsos Vienības namā un pamazām, pamazām izaugām. 2017. gadā nokomplektējās pilns sastāvs.
AV: Cik nosaukumu bija Jūsu vadītajam orķestrim un kā radās nosaukums Simfonietta Daugavpils?
AB: Par nosaukumiem grūti pateikt, jo no sākuma tas bija vienkārši kamerorķestris. 50.- 60. gados tas kļuva par simfonisko orķestri, bet skaitījās kā Daugavpils Mūzikas Vidusskolas simfoniskais orķestris. Kad pūtēju bija mazāk, tas bija Daugavpils Mūzikas Vidusskolas kamerorķestris, kad vairāk - simfoniskais. 2007. gadā jau parādījās “oficiālais” Daugavpils kamerorķestris. Kad sastāvam pievienojās pūtēji, iedvesmojoties no nosaukuma Rīgas Sinfonietta, jo pēc sastāva un idejas bijām līdzīgi, virzījām savu nosaukumu, un 2017. gadā mēs to nosaucām par Daugavpils Sinfoniettu.
AV: Kādu programmu atskaņo orķestris visbiežāk?
AB: [Smejas] Ar programmu ir ļoti vienkārši, jo, pirmkārt, mūsu sastāvs ir tāds kāds ir, un mēs balstījāmies uz Sinfonietta Rīga sastāvu, bet Sinfonietta Rīga sastāvā nav trombonu, tubas un saksofona. Cilvēku skaita dēļ mēs iekļāvām trombonus, tubas, saksofonus, sitamos instrumentus un klavieres, jo gribējām atskaņot ļoti dažādu mūziku. Spēlējām gan baroku, klasiku, moderno mūziku, gan estrādes mūziku, popmūziku un nedaudz džezu ar roku, lai pieradinātu cilvēkus pie dažādiem mūzikas stiliem.
AV: Kāda mūzika Jūs visvairāk iedvesmu?
AB: Man kā profesionālam mūziķim jāpārzina un jāmīl visa mūzika, kāda vien ir. Es klausos baroku, klasiku, romantiku, retāk moderno mūziku, džezu, popmūziku. Reizēm klausīšanās paliek mazāk, bet tik un tā katru dienu ar to mūziku saskaros. Tāpēc, atnākot mājās, uzvārot tēju un apsēžoties dīvānā, es neieslēdzu mūziku. Mūziku klausos, kad man tas ir nepieciešams profesionālajai darbībai. Ja īsi atbildēt uz šo jautājumu, tad es uzskatu, ka ir viens cilvēks un viena cilvēku grupa, kuru izcelt. Pirmais ir J. S. Bahs, jo pēc Baha es neko jaunu neatrodu ne klasikā, ne romantikā. Cilvēku grupa ir Bītli (The Beatles), jo pēc tiem es arī neko jaunu neatrodu popmūzikā. Bahs un Bītli, tie ir pamati, no kuriem var kaut ko paņemt.
AV: Ir zināms, ka Jūs sacerat oriģinālkompozīcijas, apdares un aranžējumus. Kā Jums šķiet, vai tāda veida darbu var uzskatīt par papildprofesiju, kāpēc?
AB: Par papildprofesiju varbūt arī nē. Ja tu esi mūziķis un sastapies gan ar solistiem, gan ansambļiem, gan orķestriem, tad rodas pienākumu komplekts. Tu spēlē, tu raksti, tu aranžē, tu apdarini. Es uzskatu, ka katram mūziķim to vajadzētu darīt. Ja mēs atceramies klasicisma laiku, kuru pārstāvēja V.A. Mocarts, L. van Bēthovens, J. Haidns, redzam, ka viņi paši veidoja ansambļus, rakstīja aranžējumus, paši uzstājās un tā, man liekas, arī jābūt.
AV: Kādas ir Jūsu jūtas un emocijas, kad izejat ar orķestri uz skatuves, kad Jūs stāvat pie diriģenta pults? Vai Jūs izjūtat uztraukumu?
AB: Es domāju, mums vajag kopā sākt un kopā pabeigt. [Smejas] Ja nopietni, jo jaunāks esi, jo vairāk uztraucies. Kad es sāku diriģēt, man bija uztraukums par to vai mūziķi sapratīs, nesapratīs, vai iestāsies, neiestāsies. Bet pamazām tas uztraukums pazūd, jo tu sāc vairāk domāt, kas tev jāizdara, nevis kā tu izskaties no malas. Uztraukums viennozīmīgi ir mazāks, tomēr viņš ir.
Sākumā ir vienkārši elementārs darbs, tur nav ne emociju, ne sajūtu. Es pēdējā laikā ievēroju, ka vairāk strādāju kā pianists ar audzēkņiem. Mēs iemācamies spēlēt pareizas notis pareizā laikā un, kad tas ir paveikts, es viņiem saku: “Nu, tagad mēs taisīsim mūziku”.
Koncertā vai mēģinājumā ar orķestri tu izjūti to, ka tu dari kaut ko tādu, ko citi nevar izdarīt, to, kas iedvesmo.
AV: Kādā veidā nostiprinājās un paplašinājās Sinfonieta Daugavpils sastāvs, no kurienes nāk mūziķi, tie ir tikai no Daugavpils vai arī no citām pilsētām?
AB: Pārsvarā tie ir vietējie mūziķi, bet ne tikai daugavpilieši. Ir tie, kas atbrauca no citām pilsētām, sāka mācīties Mūzikas vidusskolā, pēc tam sāka strādāt – no Līvāniem, Krāslavas, Preiļiem. Pārsvarā tie ir no Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas, bet ir mūziķi, kuri strādā citās skolās vai vienkārši spēlē orķestrī. Mums ir arī tā saucamie “retie instrumenti”, mūziķi, kuri brauc no Rīgas – divas obojas, fagots, alts un divi mežragi.
AV: Kad Jūs strādājat ar orķestri, vai Jūs pamanāt atšķirību starp mūsu studentiem un pedagogiem, kuri spēlē?
AB: Protams, ir atšķirība, jo studenti vēl ir studenti, viņi mācās, nespēlē tik ātri un skaļi kā profesionāļi un nespēlē tik lēni un klusi kā profesionāļi. Man ir uzdevums arī mūsu skolas studentus pamazām, pamazām iesaistīt orķestrī, jo viņi pakāpeniski mācās un paliek.
AV: Vai Jums kā mūziķim šobrīd ir vēl kāds izaicinājums?
AB: Jā, protams. Nevajag palikt uz vietas, un, ja kas trūkst vienā vietā, jādara tas otrajā vietā, un ja trūkst otrajā, tad jāmēģina trešajā.
AV: Sakarā ar to, ka nesen bija skolotāju diena, kāda loma Jums ir tuvāk: pedagogs, diriģents vai koncertmeistars?
AB: Ļoti smalks jautājums. Īstenībā, diriģents un koncertmeistars ir vienādi. Cita lieta, ka šobrīd es esmu vairāk diriģents, nevis koncertmeistars. Agrāk, kad es nebiju diriģents, es vairāk biju kā koncertmeistars, diezgan bieži spēlēju. Tas man bija ļoti tuvu, pianists kā nekā. Bet šīs divas lietas ir vienādi svarīgas.
Par pedagogu, es negribu teikt, ka tas nav svarīgi, bet sakarā ar to, ka man vairāk darba sākās ar diriģēšanu un kā koncertmeistaram, pedagoģiskā darbība kļuva mazāka, jo pēc apjoma, diemžēl kā direktoram man ir ierobežots stundu skaits.
Paliksim pie tā, ka diriģents un koncertmeistars.
Paldies par aizraujošu sarunu! Gribētos Broka kungam novēlēt talantīgus audzēkņus, radošus panākumus kompozīcijā un oriģinālas klavierimprovizācijas.
Gaidīsim jaunus atklājumus!
Informāciju sagatavoja Mūzikas vēstures un teorijas nodaļas
IV kursa audzēkne
Anastasija Vinogradova